“Man nav pienākuma palīdzēt. Tas ir tavs dzīvoklis.” Viņš to pateica mierīgi. Gulēja dīvānā, skatījās seriālu, ēda čipsus. Drupačas bira uz spilvena – mana spilvena, kuru es nopirku par četrdesmit eiro
Es stāvēju durvīs ar diviem maisiem no “Rimi”. Smagiem. Pēc astoņu stundu darba un četrdesmit minūtēm sastrēgumā uz Vanšu tilta.
– Jāni, es lūdzu iznest miskasti.
– Dzirdēju.
– Un?
– Un nekas. Tas taču ir tavs dzīvoklis. Tava miskaste.
Astoņpadsmit mēnešus viņš dzīvo pie manis. Sešpadsmit mēnešus nestrādā. Nulli eiro ir ienesis kopējā budžetā. Un lūk, tagad – “nav pienākuma”. Kaut kas manī pārlūza. Klusi, bet skaidri.
– Labi, – es teicu. – Tev ir taisnība.
Viņš pat nepagriezās. Nepamanīja, kā mainījās mana balss. Velti. Mēs iepazināmies pirms diviem gadiem. Divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada marts. Draudzenes dzimšanas diena, restorāns Klusajā centrā, skaļā kompānija. Jānis sēdēja pretim. Četrdesmit seši gadi, šarmants smaids, gudras sarunas. Strādāja reklāmas aģentūrā, radošais direktors. Stāstīja par projektiem, par klientiem, par ceļojumiem.
Man bija četrdesmit divi, šķīrusies pirms pieciem gadiem, meita jau pieaugusi. Viena pati divistabu dzīvoklī Purvciemā. Strādāju par grāmatvedi, alga tūkstotis septiņsimt eiro uz papīra. Nav bagātīgi, bet dzīvei pietiek. Viņš palūdza numuru. Es iedevu. Pirmie mēneši bija skaisti. Ziedi, randiņi, ilgas sarunas. Viņš klausījās, kad es stāstīju par darbu. Turēja roku kino. Teica, ka esmu īpaša. Septembrī viņš piedāvāja saiet kopā.
– Kāpēc maksāt par diviem dzīvokļiem? – viņš teica. – Es maksāšu pusi, kā pienākas.
Viņa dzīvoklis bija īrēts, četrsimt eiro mēnesī. Mans – savs, no vecākiem palicis. Loģiski bija pārvākties pie manis. Viņš atveda divus koferus un kasti ar grāmatām. Izvietoja savas mantas skapī. Piekāra pie sienas fotogrāfiju – mēs divatā “Positivus” festivālā. Pirmo mēnesi bija labi. Viņš gatavoja vakariņas, novāca pēc sevis, maksāja par produktiem. Bet pēc tam viņš pazaudēja darbu. Divi tūkstoši divdesmit ceturtā gada novembris. Viņš pārnāca mājās drūms.
– Mani atlaida. Nodaļas samazināšana.
Es viņu apskāvu. Teicu – nekas, atradīsi jaunu. Tu taču esi profesionālis.
Viņš pamāja. Atjaunoja CV. Izsūtīja aģentūrām. Pirmo mēnesi es neuztraucos. Gadās. Tirgus ir sarežģīts. Atradīs. Otrajā mēnesī – arī nekas. Trīs atsaukšanās, viena intervija. Nepieņēma.
– Viņi meklē jaunus, – teica Jānis. – Četrdesmit seši – tas jau ir vecums.
Es sapratu. Atbalstīju. Maksāju par visu pati.
Komunālie – divsimt piecdesmit eiro mēnesī. Produkti – sešsimt eiro, jo viņš ēd daudz. Internets, telefons, sadzīves ķīmija. Kopā – ap deviņsimt eiro. No manas algas. Es nesūdzējos. Viņš taču meklē darbu. Pagaidu grūtības. Tikai viņš nemeklēja. Pēc trim mēnešiem es sāku pamanīt. No rīta viņš gulēja līdz vienpadsmitiem. Pēc tam brokastotāja, skatījās video “Youtube”. Pēc pusdienām – seriāls. Vakarā – datorspēles.
– Jāni, vai tu izsūtīji CV?
– Jā, vakar. Pagaidām klusums.
– Uz cik vakancēm?
– Uz trim.
Trīs vakances mēnesī. Es pārbaudīju viņa e-pastu – viņš pats kādreiz iedeva paroli, “lai viss būtu caurredzams”. Trīs mēnešu laikā – septiņas atsaukšanās. Viena intervija. Divi atteikumi. Pārējie – bez atbildes. Septiņas atsaukšanās trīs mēnešu laikā. Kad es meklēju darbu pēc šķiršanās, sūtīju pa desmit dienā.
– Varbūt pamēģini ko citu? – es jautāju. – Nav obligāti jābūt radošajam direktoram. Vienkārši menedžeris. Vai pat kurjers uz laiku.
Viņš paskatījās uz mani kā uz neprātīgu.
– Kurjers? Es? Ar manu pieredzi?
– Tas ir uz laiku. Kamēr atradīsi savā specialitātē.
– Tu nesaproti. Ja es iešu par kurjeru – tās ir karjeras beigas. Neviens pēc tam neuztvers nopietni.
Es nestrīdējos. Varbūt viņam taisnība. Es taču neko nesaprotu no reklāmas. Turpināju maksāt par visu. Pēc pusgada es viņu palūdzu vismaz palīdzēt mājas darbos.
– Jāni, es strādāju astoņas stundas. Pārnāku nogurusi. Varbūt tu gatavosi vakariņas?
– Es neprotu gatavot.
– Iemācīsies. Internets ir pilns ar receptēm.
– Es esmu radošs cilvēks. Man vajag saglabāt enerģiju darba meklējumiem.
– Tad vismaz uzkop. Izsūknē putekļus, nomazgā traukus.
– Es neesmu mājkalpotājs.
Viņš to pateica nopietni. Bez smaida ēnas. Es klusēju. Skatījos uz viņu – neizskuvušos, izstaipītā kreklā, ar punci, kas bija parādījies šajos mēnešos. Viņš bija pieņēmies svarā par kādiem septiņiem kilogramiem. Mana pārtika, mana nauda.
– Labi, – es teicu. – Es pati.
Turpināju strādāt. Turpināju maksāt. Turpināju uzkopt, gatavot, mazgāt veļu.
Bet viņš turpināja gulēt.
Pēc deviņiem mēnešiem es ieraudzīju kartes izrakstu. Mana karte – bet es viņam iedevu piekļuvi “gadījumam, ja vajag kaut ko nopirkt”. Viņš pirka. Čipsi, uzkodas – četrdesmit. Straumēšanas servisu abonementi – divdesmit. Kaut kādas spēles – septiņdesmit. Divsimt desmit eiro mēnesī viņa izklaidēm. Manas naudas. Es parādīju viņam izrakstu.
– Kas tas ir?
– Nu, kaut kas taču ir jādara. Es taču nestrādāju.
– Tu tērē manu naudu alum un spēlēm.
– Tie ir sīkumi. Neskopojies.
Sīkumi.
– Es paņemšu karti, – es teicu.
– Ko?
– Paņemšu. Tev nevajag manu naudu izklaidēm.
– Tu nopietni? Tu mani kontrolēsi?
– Es kontrolēšu savu naudu.
– Tas ir pazemojoši! Es esmu vīrietis!
– Vīrietis, kurš sešpadsmit mēnešus nestrādā un dzīvo uz mana rēķina.
Viņš apklusa. Pēc tam pateica:
– Tu esi mainījusies. Agrāk tu biji citāda.
Un aizgāja uz balkona. Es paņēmu karti. Viņš divas nedēļas pūtās. Pēc tam pierada. Bet es turpināju maksāt par visu pārējo. Pēc gada es noguru. Nē, agrāk. Pēc astoņiem mēnešiem. Bet atzinu to tikai pēc gada. Kādu nakti, kad viņš blakus krāca, es rēķināju. Paņēmu telefonu. Komunālie – divsimt piecdesmit eiro. Par divpadsmit mēnešiem – trīs tūkstoši eiro. Produkti – sešsimt eiro mēnesī. Viņš ēd vairāk nekā es, par kādiem sešdesmit procentiem. Viņa daļa – trīsdesmit simt sešdesmit eiro. Par divpadsmit mēnešiem – četri tūkstoši trīs simti divdesmit eiro.
Kopā gadā es iztērēju viņam – minimums – septiņus tūkstošus eiro. Tas neskaitot viņa dzērienu un spēles, pirms es atņēmu karti. Septiņi tūkstoši eiro. Četras manas algas. Cilvēkam, kurš guļ dīvānā un saka, ka viņam “nav pienākuma palīdzēt”. Maija, mana draudzene un kolēģe, pusdienu laikā “Lido” pajautāja:
– Kā klājas tavam?
– Normāli.
– Darbu atrada?
– Meklē.
– Zane, tu taču saproti, ka viņš nemeklē?
– Maija…
– Sešpadsmit mēneši. Trīs intervijas. Es pārbaudīju – viņa jomā vakanču ir papilnam. Nav radošais direktors, bet darbs ir.
– Viņš negrib pazemināt latiņu.
– Un tu gribi viņu uzturēt līdz pensijai?
Es klusēju. Viņa nopūtās.
– Zane, es tevi pazīstu divdesmit gadus. Tu neesi muļķe. Bet šobrīd uzvedies kā naivule.
– Viņš taču ir mans vīrietis.
– Vīrietis, kurš sēž tev uz kakla? Tas nav vīrietis.
Rupji. Bet precīzi. Es atgriezos mājās. Viņš gulēja dīvānā, skatījās seriālu, ēda picu. Picu, kuru pasūtīja caur “Wolt” par manu naudu – tomēr bija atradis veidu, kā apiet kartes aizliegumu.
– No kurienes pica?
– Palūdzu kaimiņam pasūtīt. Atdošu vēlāk.
Vēlāk. No manas naudas. Es apsēdos virtuvē un ilgi skatījos sienā. Pēc nedēļas notika tā saruna. Es palūdzu iznest miskasti. Viņš atteicās. Teica – “nav pienākuma, tas ir tavs dzīvoklis”. Es noliku maisus uz grīdas. Pieeju pie galda. Paņēmu papīra lapu un pildspalvu.
– Ko tu dari? – viņš tomēr atravās no ekrāna.
– Rēķinu.
– Ko rēķini?
– Cik tu man esi parādā.
Viņš iesmējās.
– Joko?
– Nē.
Es rakstīju, runājot skaļi.
– Analoga dzīvokļa īre Purvciemā – četrsimt eiro mēnesī. Tu dzīvo šeit astoņpadsmit mēnešus. Divus no tiem strādāji un maksāji pusi. Tātad sešpadsmit mēnešus bez maksas. Četrsimt reiz sešpadsmit – seši tūkstoši četri simti eiro.
Viņš pārstāja smieties. – Tu nopietni?
– Absolūti. Tu pats teici – tas ir mans dzīvoklis. Tātad tu esi īrnieks. Īrnieki maksā īri.
– Zane, tas ir neprāts.
– Nē. Tā ir aritmētika. Seši tūkstoši četri simti par dzīvošanu. Plus – produkti. Tu ēdi par manu naudu sešpadsmit mēnešus. Minimums trīs simti sešdesmit eiro mēnesī ir tava daļa. Tie ir vēl pieci tūkstoši septiņi simti sešdesmit eiro.
– Kopā – divpadsmit tūkstoši simt sešdesmit eiro. Tu man esi parādā divpadsmit tūkstošus.
Viņš nobālēja. Pēc tam nosarka. Pēc tam piecēlās.
– Es esmu tavs vīrietis.
– Vīrietis, kurš sešpadsmit mēnešus guļ dīvānā? Vīrietis, kurš ēd manu ēdienu, skatās seriālus manā dzīvoklī un saka, ka viņam “nav pienākuma”?
Viņš atvēra muti un aizvēra.
– Tas ir rēķins. Tu vari to apmaksāt. Vai arī izvākties.
– Izvākties? Kurp?
– Tā nav mana problēma.
Viņš skatījās uz mani tā, it kā redzētu pirmo reizi. Varbūt arī redzēja. Es pati sevi it kā pirmo reizi ieraudzīju.
– Tev ir nedēļa, – es teicu. – Vai nu maksā, vai izvācies.
Un aizgāju uz virtuvi. Izpakot maisus. Trīs dienas viņš klusēja. Gulēja dīvānā, bet vairs ne ar iepriekšējo komfortu. Skatījās uz mani piesardzīgi. Gaidīja, ka pārdomāšu. Es nepārdomāju. Ceturtajā dienā viņš mēģināja aprunāties.
– Es atradīšu darbu. Pēc mēneša, diviem.
– Tu to saki jau sešpadsmit mēnešus.
– Šoreiz nopietni.
– Labi. Atradīsi – atdosi parādu.
– Divpadsmit tūkstošus?!
– Vai vismaz sāksi maksāt īri. Četrsimt eiro mēnesī.
Es atcerējos ko svarīgu. Pirms trim mēnešiem nejauši ieraudzīju viņa telefonā – “Swedbank” lietotne, ienākošais pārskaitījums. Trīs tūkstoši eiro no mātes.
– Bet ko mamma pārskaitīja?
Viņš sastinga.
– No kurienes tu…?
– Nav svarīgi. Kur ir tā nauda?
– Tā ir mana nauda. Personīgā.
– Tava. Kuru tu slēpi, kamēr es apmaksāju tavu ēdienu.
– Tas ir melnajai dienai.
– Un ko, pēdējie sešpadsmit mēneši bija saulaini?
Viņš nezināja, ko atbildēt.
– Trīs tūkstoši eiro, – es teicu. – Sāc ar tiem. Tas nosegs daļu parāda.
– Es nedošu tev savu naudu.
– Tev trīs dienas palikušas.
Es izgāju no istabas. Lelde piezvanīja vakarā. Mana meita, divdesmit trīs gadi, dzīvo atsevišķi.
– Mammu, kas notiek?
– Kas tad ir?
– Man Jānis uzrakstīja. Saka, ka tu viņu dzen ārā.
– Viņš tev uzrakstīja?
– Jā. Lūdza “ietekmēt”.
– Un ko tu atbildēji?
– Teicu, ka tu esi pieaugusi sieviete un pati izlem. Un vēl pateicu, ka nav ko uz kakla sēdēt.
Mana meita. Malacis.
– Mammu, tu pareizi dari. Viņš tevi izmantoja.
– Es pati atļāvu.
– Nu, tagad neatļauj. Tas ir galvenais.
Noliku klausuli. Uz sirds kļuva vieglāk.
Sestajā dienā viņš sāka kravāt mantas
Klusējot. Bez liekām izrādēm. Divi koferi un kaste ar grāmatām – viss tas pats, ko atveda pirms astoņpadsmit mēnešiem.
– Es braucu pie mammas, – viņš teicu. – Uz Cēsīm.
– Labi.
– Tu tiešām nepārdomāsi?
– Nē.
Viņš paskatījās uz mani. Ilgi, skumji.
– Bet kā tad mēs? Divi gadi kopā.
– Pusotru no tiem – es tevi uzturēju. Tas nav “kopā”. Tā ir labdarība.
– Tu esi nežēlīga.
– Varbūt. Bet es neesmu tava mamma. Un man nav pienākuma barot pieaugušu vīrieti bez maksas.
Viņš paķēra koferus. Pie durvīm apstājās.
– Es domāju, ka tu mani mīli.
– Es domāju, ka tu mani arī.
Durvis aizvērās. Klusi. Es stāvēju tukšajā priekšnamā. Viņa čības joprojām zem pakaramā. Aizmirsa. Vai negribēja ņemt. Izmetu tās miskastē. Iznesu maisu pati.
Pirmais vakars bez viņa
Klusums. Nekāda murdoša televizora, nekādas čipsu kraukšķēšanas. Es pagatavoju vakariņas. Sev. Ne uz diviem, kā biju pieradusi. Viena porcija, mazs šķīvis. Apsēdos, paēdu, nomazgāju traukus. Piecpadsmit minūtes – nevis stunda, kā parasti ar viņa kalnu netīro krūžu un šķīvju. Vakarā atvēru klēpjdatoru. Pārrēķināju no jauna. Gandrīz četrpadsmit tūkstoši eiro. Pusotra gada laikā. Četrpadsmit tūkstoši – un “nav pienākuma palīdzēt”. Es aizvēru klēpjdatoru. Ielēju sev glāzi. Pirmo reizi pa ilgiem mēnešiem – sev, nevis paslēptu, lai viņš nepaņemtu. Apgūlos gulēt. Izgulējos. Pirmo reizi astoņpadsmit mēnešu laikā – izgulējos. Maija nākamajā dienā pajautāja:
– Nu, kā?
– Izvācās.
– Beidzot!
– Tu esi priecīga?
– Par tevi – jā. Es skatījos uz to pusotru gadu. Vos turējos.
– Kāpēc nepateici agrāk?
– Teicu. Tu nedzirdēji.
Taisnība. Viņa teica. Un Lelde teica. Un mamma deva mājienus. Bet es biju savā “viņš atradīs darbu”, “viņš uz laiku”, “viņš taču ir mans vīrietis”.
– Kā domā, vai es pareizi darīju ar to rēķinu? – es jautāju.
Maija paraustīja plecus.
– Nezinu. No vienas puses – viņš to bija pelnījis. No otras – tās tomēr bija attiecības, nevis bizness.
– Bet viņš pats teica, ka nav pienākuma. Ja nav pienākuma – tātad nav ģimene. Tātad īrnieks.
– Loģiski. Bet skarbi.
– Skarbi?
– Nu, tu taču saproti – viņš to naudu nekad neatdos. Tas bija simbols.
Simbols. Jā, laikam. Simbols tam, ka es beidzot sapratu: mani izmantoja.
– Dažreiz ir vajadzīgi simboli, – es teicu.
Kā jums šķiet – vai viņam tā bija mācība?
Saprata? Labojās?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
